I. Glikēmijas kontrole vairs nav vienīgais terapeitiskais mērķis
Ilgu laiku diabēta ārstēšana ir bijusi vērsta uz glikozes līmeņa kontroli asinīs- un glikētā hemoglobīna (HbA1c) samazināšanu. Tomēr daudzi klīniskie pierādījumi liecina, ka glikēmijas -pazemināšana vien nevar pilnībā samazināt mirstības risku vai palēnināt komplikāciju progresēšanu. Uzkrājoties kardiovaskulāro iznākumu izmēģinājumiem (CVOT), medicīnas aprindās ir konstatēts, ka noteiktiem pretdiabēta līdzekļiem ir no glikozes -neatkarīgiem kardiorenāliem{6}}aizsardzības, pretiekaisuma un ķermeņa svaru ar diabētu. Pašlaik globālās vadlīnijās ir atzītas trīs galvenās līdzekļu klases, lai uzlabotu pacientu izdzīvošanu, un tās kalpo kā stūrakmens terapijas individuālai precīzai diabēta aprūpei.
II. Klasisks pamatlīdzeklis: metformīna ieguvumi ilgtermiņā{1}}
Metformīnsir pirmais{0}}līnijas pamatlīdzeklis 2. tipa cukura diabēta (T2DM) ārstēšanai un viens no pirmajiem pretdiabēta līdzekļiem, kas, kā pierādīts, sniedz priekšrocības izdzīvošanai. Dati no nozīmīgākā Apvienotās Karalistes perspektīvā diabēta pētījuma (UKPDS) un tā 44{5}}gadu ilgā-novērošanas-liecināja, ka intensīva metformīna terapija samazināja miokarda infarkta risku par 31% un visu cēloņu mirstību par 20% aptaukošanās pacientiem ar T2DM, un tas sniedz priekšrocības.
Metformīna izdzīvošanas priekšrocības nav atkarīgas no spēcīgas glikozes{0}}samazināšanās. Tās galvenie mehānismi ir glikozes uzsūkšanās inhibīcija zarnās, insulīna rezistences uzlabošana, asinsvadu iekaisuma mazināšana un endotēlija funkcijas saglabāšana. Tas nav saistīts ar nelabvēlīgu ietekmi uz sirds un asinsvadu sistēmu un mazina ar diabētu saistītās makrovaskulārās komplikācijas. Metformīns ir piemērots lielākajai daļai nesen diagnosticētu T2DM pacientu ar lieko svaru un tiem, kuriem vienlaikus ir vielmaiņas traucējumi. Metformīns ir pamatterapija, lai optimizētu ilgtermiņa izdzīvošanas rezultātus.
III. Augstas-ietekmes terapeitiskā klase: dubulta kardiorenāla aizsardzība ar SGLT2 inhibitoriem
SGLT2 inhibitori ("-gliflozīni") ir sasniegums diabēta terapijā pēdējo desmit gadu laikā un ir galvenie līdzekļi, kas uzlabo dzīvildzi augsta riska pacientiem. Reprezentatīvās molekulas ir empagliflozīns, dapagliflozīns un kanagliflozīns. Vairāki galvenie kardiovaskulāro iznākumu pētījumi ir apstiprinājuši, ka šī zāļu klase ievērojami samazina nopietnu nevēlamu kardiovaskulāru notikumu (MACE) risku un visu -cēloņu mirstību pacientiem ar T2DM.
Empagliflozīna nozīmīgais pētījums vispirms parādīja ievērojamu kardiovaskulāro nāves gadījumu un visu{0}}mirstības samazināšanos starp T2DM pacientiem ar diagnosticētu sirds un asinsvadu slimību. Veicinot glikozes, nātrija un ūdens izdalīšanos ar urīnu, SGLT2 inhibitori pazemina asinsspiedienu, samazina ķermeņa svaru un atvieglo sirds slodzi; tie arī palēnina nieru darbības samazināšanos un samazina sirds mazspējas -hospitalizācijas un mirstības risku. To priekšrocības attiecas uz augsta-riska populācijām ar vienlaicīgām sirds un asinsvadu slimībām, sirds mazspēju vai hronisku nieru slimību, padarot tos par vienu no pirmajām-līnijas iespējām, lai uzlabotu izdzīvošanu augsta-riska diabēta pacientiem.
IV. Jauni ilgstošas darbības līdzekļi: ievērojams ilgtermiņa ieguvums no GLP-1 receptoru agonistiem
GLP-1 receptoru agonisti (GLP-1 RA, peptīdu-aģenti) ir mūsdienīgi ārstniecības līdzekļi ar kombinētām svara-zaudēšanas, glikozes līmeni{8}}pazeminošām un sirds un nieru{11}}aizsardzības īpašībām. Galvenie pārstāvji ir semaglutīds, dulaglutīds un liraglutīds. Vairāki klīniskie pētījumi ir apstiprinājuši to spēju uzlabot pacientu ilgtermiņa izdzīvošanu. Jaunākie dati par perorālo semaglutīdu liecina par 14% relatīvā riska samazināšanos nopietnu nevēlamu kardiovaskulāru notikumu gadījumā un samazinātu ilgtermiņa mirstību T2DM pacientiem ar sirds un asinsvadu vai nieru slimībām.
Modulējot glikozes homeostāzi, izmantojot zarnu hormonus, GLP{5}}1 RA aizkavē kuņģa iztukšošanos un nomāc apetīti, lai panāktu nozīmīgu svara zudumu. Tie arī uzlabo lipīdu profilus, mazina asinsvadu iekaisumu un stabilizē aterosklerozes plāksnes. Viņu izdzīvošanas priekšrocības attiecas uz T2DM pacientiem ar aptaukošanos, dislipidēmiju un paaugstinātu kardiovaskulāro risku. Ilgstošas darbības-reizi nedēļā lietojamās zāļu formas apvieno ārstēšanas ērtumu ar ilgstošu klīnisku ieguvumu, un tās tiek plaši izmantotas klīniskajā praksē.
V. Kopsavilkums un klīnisko zāļu izrakstīšanas principi
Pamatojoties uz kumulatīviem klīniskiem pierādījumiem, metformīns, SGLT2 inhibitori un GLP{5}}1 receptoru agonisti ir trīs zāļu klases ar pierādītiem ieguvumiem 2. tipa cukura diabēta gadījumā. Tradicionālie līdzekļi, piemēram, sulfonilurīnvielas atvasinājumi un meglitinīdi, galvenokārt pazemina glikozes līmeni asinīs bez pierādāmām izdzīvošanas priekšrocībām; daži var pat palielināt hipoglikēmijas un svara pieauguma risku. Klīniskajā praksē ir jāatsakās no ārstēšanas uz glikozi-centru. Terapeitiskās shēmas ir jāpielāgo atbilstoši ķermeņa svaram, sirds-nieru funkcijai un kardiovaskulārā riska stratifikācijai. Lai samazinātu mirstības risku un pagarinātu pacienta dzīvildzi, ir nepieciešama sākotnējā kombinācija ar izdzīvošanas ieguvuma līdzekļiem.
